Dina Kurzemniece: “Vienīgais nemainīgais šajā dzīvē ir tas, kas viss mainās”

Aizvadītā gada rudenī mūsu partneris SIA “Jelgavas Pils aptieka” atzīmēja nozīmīgo 30 gadu jubileju. SIA “Jelgavas Pils aptieka” sadarbojas ar “BENU Aptieka” zīmolu uz franšīzes pamata. Aicinājām uz sarunu uzņēmuma vadītāju, farmaceiti Dinu Kurzemnieci, lai uzzinātu, kas savulaik, sarežģītajā pārmaiņu laikā, motivējis atvērt savas aptiekas. Kādas pārmaiņas piedzīvotas šo 30 gadu laikā un kā izaicinošajā biznesa pasaulē sievietei nepazaudēt sevi? Kopīgi ieskatīsimies D. Kurzemnieces pieredzes stāstā.

– Farmaceita studijas un darbs ir diezgan komplicēts un prasa lielu rūpību un atbildību. Kā izvēlējāties tieši farmācijas jomu?

– Varētu teikt, ka tas bija mans bērnības sapnis. Kad vecmamma brauca uz pil sētu pēc zālēm, es paliku pie aptiekas durvīm un vēroju aptiekas darbu. Tas likās tik aizraujoši un interesanti, un tai pat laikā tik noslēpumaini! Man bija sajūta, ka aptiekā strādājošās farmaceites ir kā priesterienes, jo toreiz pie baltajiem virsvalkiem farmaceiti valkāja baltās, augstās cepures. Tas viss iz skatījās tik ļoti noslēpumaini, ka vērojot aiz rāvās elpa! Gāja gadi un, kad man skolā prasīja, kas es vēlētos būt, es sapratu, ka vēlos paveikt kaut ko cilvēkiem noderīgu. Vēlākos skolas gados man labi padevās ķīmija, un arvien sirdī bija vēlme strādāt aptiekā, tādēļ farmācija bija mans vienīgais variants tālākai izglītībai – vienīgais, ko es vēlējos darīt. Tā es iestājos Rīgas Stradiņa universitātes (toreiz Rīgas Medicīnas institūta) Farmācijas fakultātē. Un jāatzīst, ka farmaceita profesija man joprojām šķiet ļoti interesanta un aiz raujoša.

– Daudziem šis lēmums pa studiju iz vēli ir grūts un rada apjukumu, bet jums bija ļoti skaidrs mērķis jau skolas gados. Vai jau toreiz jums bija sapnis par savu aptieku? Kā nonācāt līdz idejai par savu aptieku un savu uzņēmumu?

Kad pabeidzu studijas, pēc sadales tiku uz Jelgavu, kur uzsāku savas darba gaitas. Vienlaikus sagadījās tā, ka aptiekā Jelgavā vajadzēja vadītāju, jo līdzšinējā vadītāja devās pensijā. Šo amatu piedāvāja man, un es to uzņēmos. Tas bija nopietns pārbaudījums. Jāatzīst, ka aptiekas kolektīvs bija ļoti sarežģīts – bija pārmaiņu laiks, 90. gadi, gan sabiedrībā, gan aptiekā pastāvēja polarizācija. Tas nebija viegli, taču mēs pievērsāmies ne tik daudz savstarpējo attiecību risināšanai, cik tieši rūpēm par klientiem – zāļu sagādei un citiem profesionālajiem jautājumiem. Šajā laikā būtiski trūka medikamentu. Lai sagādā tu aptiekai zāles, bija jāpieliek tiešām lielas pūles, jābrauc uz noliktavām, lai zāles sa meklētu un nodrošinātu aptiekas klientiem. Gāja laiks, viss turpināja mainīties, un valsts aptiekas gāja privatizācijas ceļu. Es iz gāju arī šo posmu un biju viena no pirmajām, kas vispār uzdrošinājās to darīt. Lai piedalītos privatizācijā, bija nepieciešami kādi mini māli līdzekļi, kuru man uz to brīdi nebija, jo es biju jaunā speciāliste, kam darba alga pēc institūta bija zema. Taču jāteic, ka nebiju iz vēlējusies farmaceita profesiju atalgojuma dēļ, tādēļ turpināju iesākto par spīti grūtībām. Tā nonācu līdz savai pirmajai aptiekai, kas prasīja ļoti daudz pūļu un resursu, lai to varētu izveidot atbilstoši jaunajai situācijai, jo “mantotās” telpas bija jāremontē, iekārtas bija novecojušas. Tagad bērniem jau skolas vecumā tiek veidota izpratne par biznesu, taču tolaik – pirms 30 gadiem – mums nebija nekādu priekšstatu par to, jo mēs ar biznesu nebijām saskārušies. Visu veidojām intuitīvi, domājot, kas varētu būt klientiem noderīgi. Ieklausījāmies cilvēku vajadzībās un to arī centāmies sagādāt, cik nu tajos laikos varējām. Es domāju, ka tas mums palīdzēja no turēties. Citi saka – veiksme, bet es domāju, ka visa pamatā ir tas, ka mēs rūpējāmies par cilvēkiem, par mūsu klientiem un viņu vajadzībām. Es vienmēr esmu gribējusi, lai man būtu trīs bērni – nu lūk, man ir divas meitas un trešais mans bērns ir aptiekas, savs aptieku uzņēmums, ko izveidoju starp abu meitu pie dzimšanu. Uzņēmuma aptiekas atrodas divās pilsētās – Jelgavā un Rīgā. Pirmās bija Jelgavas aptiekas, pēc tam gribējām attīstīties – skatījāmies uz Rīgas pusi. Šobrīd mums ir trīs aptiekas Jelgavā un divas Rīgā.

– Kā, ejot cauri visiem šiem sarežģījumiem, jūs radāt drosmi un spēku pati vei dot uzņēmumu?

Te man atkal gribas drusciņ paskatīties atpakaļ. Es uzaugu laukos – bērnībā mums, lauku bērniem, visiem vajadzēja iet strādāt sovhoza (padomju saimniecības) laukos – kaplēt bietes, ravēt sīpolus, redīsus. Mēs visas vasaras strādājām, agri cēlāmies un devāmies lauku darbos visdažādākajos laikapstākļos, un ziniet, tas nebija viegli, bet no šīs bērnības pieredzes nāca arī rūdījums. Darbs visu laiku caurvija manu ikdienu jau no bērnības, un darbs arī norūdīja gribasspēku, veidoja mērķtiecīgu raksturu, jo bija jāsasniedz noteikts mērķis, jāpaveic noteikts darbs. Tā man ir iegājusies mērķtiecība, un man tas ļoti palīdz. Man ir ieradums – neatlikt darbus uz vēlāku laiku. Ja varu, es izdaru tagad, jo zinu, ka vēlāk situācija var mainīties un apstākļi vairs nebūs tik piemēroti. Tādēļ es neatlieku, bet daru uzreiz.

– Šogad atzīmējāt sava uzņēmuma “Jelgavas Pils aptieka” 30 gadu jubileju. Atskatoties uz visu aizvadīto laiku un gūto pieredzi, varbūt atceraties kādus pieturas punktus, mērķus, kas laika gaitā sasniegti? Kas bija jūsu izvirzītie mērķi un kāds bija ceļš līdz tiem?

Man vienmēr gribējies attīstīt aptiekas, lai tajās būtu pieejami dažādi pakalpojumi. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas ieviesa pašapkalpošanos, kā arī pārgājām uz to, ka farmaceiti sāka paši strādāt ar kasi. Tāpat mēs bijām pirmā aptieka, kam bija interneta aptieka, ko izveidojām jau 2007. gadā. Tā mums pastāvēja septiņus gadus, taču gājām laikam līdzi un izvērtējām – ja tas mums vairs nav izdevīgi un gana aktuāli, no tā jāatsakās. Mēs bijām arī vieni no pirmajiem, kas pieņēma aptiekā atpakaļ vecos medikamentus un paši par saviem līdzekļiem nodevām tos utilizācijai. Mums bija projekts par ap tiekas sociālo atbildību – reklamējām, ka pie mums var nodot nederīgas zāles, lai cilvēki tās netur mājās, lai mazinātu nepareizas zāļu lietošanas risku. Jāsaka, ka kopumā esam ieviesuši ļoti daudz jauninājumu. Tas man pašai bija ļoti nozīmīgi – gribējās ieviest kaut ko jaunu un labu priekš cilvēkiem. Domāju, ka tagad ir laiks pārskatīt to, ko vēl varētu jaunu, nozīmīgu un cilvēkiem vajadzīgu darīt aptiekās.

– Kā jūs kā sieviete jūtaties šajā lomā – attīstot savu biznesu precīzajā farmācijas jomā? Ļoti daudzas tā šķautnes prasa ne vien mērķtiecību, bet arī citu specifisku īpašību kopumu – farmaceitiskā aprūpe, empātija, vienlaikus arī stratēģiskā domāšana. Kā jūs to apvienojat?

No šodienas skatu punkta raugoties, varu teikt, ka pēc rakstura esmu farmācijai ļoti piemērota – esmu precīza, mērķtiecīga, spēju gan plānot, gan tai pat laikā realizēt savas ieceres, man ir pietiekami stingrs mugurkauls, lai to visu paveiktu. Es ticu, ka cilvēki piedzimst katrs ar savu talantu kopumu, un mani talanti ir tie, kas šai profesijai ir atbilstoši. Es domāju, ka, lai strādātu farmaceita profesijā, ir jābūt mīlestībai pret cilvēkiem un vēlmei palīdzēt, jo cilvēki pie mums vēršas kā pie speciālistiem. Un bieži vien, ja cilvēks nav kaut ko paspējis izrunāt ārsta vizītē, kaut ko nav sapratis, viņš nāk uz aptieku runāt ar farmaceitu ne tikai par zālēm, bet arī par citām dzīves situācijām. Bieži vien ir tā, ka cilvēkam ir ne tikai savs ārsts, bet arī savs farmaceits, pie kura nākt pēc padoma. Un te ir svarīga gan farmaceita spēja, gan vēlme palīdzēt.

– Kā saglabāt sievišķību un nepazaudēt sevi daudzajos darbos un pienākumos?

Man gribas teikt, ka, vadot uzņēmumu, ir ļoti grūti līdzsvarot profesionālo un privāto jomu. Es apzinos, ka man kā cilvēkam ir pa šai savas vēlmes, man kā sievietei – vēl ci tas, un ir arī mani darbinieki, viņu vajadzības, un arī uzņēmuma intereses un vajadzības. Bieži vien uzņēmuma intereses un vajadzības man ir jāliek pirmajā vietā un savas vēlmes vai vajadzības tām jāpakārto. Tādēļ jau minēju – man ļoti palīdz tas, ka es neko neatlieku, bet daru uzreiz. Tā man izdodas atrast laiku sev, tas laiks rodas. Ja ir kādi nepadarīti darbi, tie nepārtraukti griežas galvā, un tas atņem mums enerģiju. Bet ja šādu atlikto darbu nav, mēs šo enerģiju varam izmantot kādā citā virzienā. Tas palīdz.

– Kas, jūsuprāt, ir uzņēmuma ilgtermiņa pastāvēšanas un attīstības pamatā?

Kāpēc daudzi salūst un aiziet no sava uzņēmuma vadīšanas? Manuprāt, tāpēc, ka sarežģītās situācijas atnāk pašā nepiemērotākajā brīdī un viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks māk vai nu tikt galā ar radušos situāciju, vai neņemt to pie sirds. Sarežģījumi ir saistīti ar lielu stresu un nāk no ārienes, tie nav mūsu pašu, bet ārēju faktoru izprovocēti. Ir svarīgi, kāda ir cilvēka reakcija uz šo situāciju – spēja to nomenedžēt vai, ja tādas iespējas nav, spēja ar situāciju sadzīvot, to pieņemt. Kad biju jaunāka, domāju – atrisināšu šo situāciju, tad viss sakārtosies, tad viss būs tik labi! Tagad esmu sapratusi, ka situācijas, kas jārisina, bija, ir un būs, un vienīgais ne mainīgais šajā dzīvē ir tas, ka viss mainās.

Kad cilvēks to filozofiski pieņem, kļūst vieglāk. Tu zini, tu esi parakstījies uz šiem spēles noteikumiem un pieņem, ka apkārt visu lai ku viss mainīsies. Uzkrājot pieredzi, mēs sa protam, kā reaģēt (vai pat nereaģēt) uz dažādām situācijām, pieņemot tās un dzīvojot tālāk. Tāpat vēlos uzsvērt, ka biznesā ļoti būtiska nozīme ir cilvēkiem, ar ko kopā strādājam. Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, ar ko strādāju kopā, ka man ir dota iespēja un laime ar viņiem strādāt. Protams, svarīgi ir arī klienti, un domāju, katrs farmaceits piesaista tādus klientus, kāds ir viņš pats.

– Farmācija un farmaceita profesija nereti ir arī ģimenes profesija, kas tiek pārmantota paaudzēs. Vai arī jūsu ģimenē ir šāda pēctecība? Kā kopumā darbošanās farmācijā ietekmē ģimeni?

Neviens manā ģimenes lokā nav bijis farmaceits, taču filozofiski domājot – tas, ka esmu piedzimusi ar tādiem talantiem, kas sniedz iespēju strādāt farmācijā, noteikti no kaut kurienes ir nācis. Varbūt tie ir kādi senāki senči. Tā kā aptieka mums ir ģimenes bizness, jāsaka, ka mani bērni uzauga aptiekā – ļoti daudz arī skatījās, kā es strādāju, komunicēju, risinu situācijas, cik man uzņēmums pa ņem laika, ko es varu vai nevaru atļauties. Bērni visu to redz un no tā mācās. Esmu liktenim pateicīga, ka mani bērni ir uzauguši tādā vidē un to redzējuši – tagad abas manas meitas ir ļoti labos darbos un man ir prieks par to, ka viņas ir ļoti patstāvīgas un spēj veiksmīgi vadīt savu dzīvi.

– Mērķtiecība, uzņēmuma vadīšana, vienmēr mainīgā vide – tas viss noteikti paņem daudz laika un enerģijas. Kas ir jūsu enerģijas avots? Kur smeļaties iedvesmu jaunām idejām vai vienkārši enerģiju ikdienai?

Lai varētu atslēgties no ikdienas un uz ņēmuma vadīšanas domām, man ļoti patīk ceļot. Kad esmu ārpus Latvijas, tiešām varu pilnīgi pārslēgt domas. Esmu arī ievērojusi: kad ir kādas sarežģītas situācijas un es nekā di nevaru izdomāt, kā tās risināt, noder do māšanas pārslēgšana uz cita veida vibrācijām. Ja mēs domājam par praktiskām lietām, tad vajag pārslēgt domāšanu uz smalkām vibrācijām, piemēram, lasīt svētos rakstus, domāt ar citu puslodi, iedarbināt citas maņas, lai domāšanu harmonizētu. Tādā veidā mēs pieslēdzamies pilnīgi citam avotam un rodam atbildes. Šo 30 gadu laikā man ir bijis daudz kas jāpārdomā, un agrāk, aptuveni pirms 20 gadiem, man bija ļoti daudz jautā jumu, par kuriem es nekādi nevarēju saprast – vai tie ir saistīti tieši ar mani, kāpēc ar mani tā notiek? Tad es studēju socioloģiju un ieguvu vēl vienu maģistra grādu, un šajās studijās man nāca atklāsme, ka tas viss, kas ar mani un uzņēmumā notiek, tā ir sabiedrības problēma, kopīga viļņošanās, ka tas neattiecas tikai uz mani vai manu uzņēmumu. Vērojot ārējos faktorus, nonācu pie dažādām atziņām, ka ir jāskatās ne vien biznesa jomā un uz materiālām vērtībām, bet arī uz tādām zinātnēm, kas izskaidro neredzamo. Tad man radās liela interese par numeroloģiju un meditāciju, kas man ļoti palīdz un sakārto kopējo ainu. Jāatzīst, šie 30 gadi ir tā paskrējuši! Atskatoties uz katru desmitgadi, varu teikt – pirmie 10 gadi bija ļoti grūti, jo tad mēs cīnījāmies ar materiālām grūtībām, par izdzīvošanu. Citi biznesu sāka no nulles, bet, lai mēs vispār tiktu līdz nullei, mums vēl vajadzēja kaut ko ieguldīt, tāpēc mēdzu teikt, ka mums bija jāsāk no mīnusa. Savukārt nākamie 10 gadi – tas laiks pagāja, lai saprastu ne vien materiālās lietas, bet arī garīgās – pieņemtu, ka tas, kas notiek apkārt sabiedrībā, noteikti kaut kādā veidā ietekmēs arī uz ņēmumu. Savukārt tagad ir trešā desmitgade, un man gribas teikt, ka tagad ir drusciņ vieglāk, jo ir uzkrāta pieredze gan par pirmo, gan otro desmitgadi. Tagad es nedaudz kaut ko no tās dzīves zinu un saprotu. Tomēr es jau nesaku, ka tas ir viss – noteikti man vēl kaut kas ir sagatavots, situācijas, ko risināt. Es tās pieņemu un saku: “Paldies! Paldies par labu skolu!”

– Kā izdomājāt, ka jāstudē arī socioloģija?

Es ilgi domāju, ko es vēl gribētu mācīties, un man likās, ka socioloģija man var at bildēt uz tiem jautājumiem, uz kuriem es vis vairāk meklēju atbildes – kas sabiedrībā no tiek? Es arī esmu daļa no sabiedrības ar savu uzņēmumu, tie ir arī mani darbinieki, mani klienti. Gribēju saprast – kas mainās, uz ko cilvēki virzās, kā viņi izturas? Studēju turpat Jelgavā un ieguvu maģistra grādu socioloģi jā. Un jāsaka, ka šīs studijas deva man mieru, palīdzēja salikt punktiņus uz “i”.

– 30 gadi biznesā – tā ir nozīmīga jubileja, daudzi mērķi ir sasniegti un piepildīti. Kā ir ar nākotnes sapņiem – vai ir kādi lieli vai mazi mērķi, ko varat mums atklāt?

Es gribētu minēt globālāku mērķi – uz skatu, ka farmaceita profesija – tās ir rūpes par cilvēku. Mēs esam ļoti tuvu cilvēkiem, un cilvēki jūt, kādi mēs esam, kā mēs izturamies pret savu darbu, kā rūpējamies par klientu. Līdz ar to mēs ļoti ietekmējam cilvēku dzīvi. Cilvēks nāk uz aptieku ar kādām noteiktām gaidām – nopirkt medikamentus. Bet ja mēs varam ar savu personību cilvēkam dot kaut ko vairāk par to, ko viņš ir gaidījis no aptiekas – tā ir māksla. Tāpēc tagad, pēc tik daudziem gadiem es atkal esmu sākusi strādāt klientu apkalpošanā. Man tas ļoti patīk! Protams, tas ir bijis liels izaicinājums, jo man ir bijis ilgs periods, kad es to nebiju darījusi, taču tas man sagādā patiesu gandarījumu, es gribu to darīt pati. Es baudu šo darbu un priecājos, ka varu uzrunāt cilvēkus, viņus apkalpot, sniegt viņiem kaut ko vairāk, nekā viņi ir gaidījuši. Gribu arī novēlēt to farmaceitiem un farmaceita asistentiem, lai viņi arī varētu saviem klientiem sniegt kaut ko vairāk no se vis. Katrs mūsu kolēģis zina, ko viņš no sevis klientiem var dot. Lai tas arī notiek. Tāpat mana nākotnes vīzija ir par to, ka farmaceita profesijai ir jābūt augstāk novērtētai. Farmaceits ir pieejamākais veselības aprūpes speciālists, kas ir pabeidzis atbilstošas studijas un veic arī ikgadēju kvalifikācijas celšanu: ņemot vērā jomas specifiku, farmaceiti mācās visu mūžu, būtiskas ir arī dator prasmes, valodu zināšanas, ir jābūt labā fiziskā formā, jo darbs prasa ilgas stundas uz kājām; protams, neatņemama ir emocionālā noturība un psiholoģiskās spējas. Tādēļ uz skatu, ka farmaceita darbam ir jābūt augstāk novērtētam gan no sabiedrības, gan valsts puses, jāsajūt atzinība par paveikto darbu. Es ceru, ka arvien vairāk tiks novērtēta un saskatīta tā pievienotā vērtība, ko sniedz farmaceits, un tas darbs, kas cilvēkam ir jāiegulda, lai kļūtu par farmaceitu. Es arī novēlu katram farmaceitam, lai viņam būtu savi klienti, un katram klientam – lai viņam būtu savs farmaceits!